Armands Kalniņš, Sunstar group valdes loceklis
Par spīti informācijas pārpilnībai, pēdējo piecu gadu laikā negadījumu skaits darba vietās palielinājies par 20%. Kas vainīgs – neapdomīgi un pārgalvīgi darbinieki, vai arī darba devēji, kas nepietiekami seko līdzi darba drošības jautājumiem? Ko darīt, lai vienkārši darba aizsardzības pamatprincipi kļūtu par ieradumu gan darba devējiem, gan ņēmējiem?
Šobrīd Latvijā ir ierasts uzskatīt, ka brīdī, kad darbinieks guvis kādu savainojumu darba laikā, vainīgs ir darba devējs. Tomēr ne vienmēr tas tā ir. Vērtējot dažādas situācijas pēc būtības, liels skaits negadījumu notiek tieši instrukciju neievērošanas vai rupju pārkāpumu gadījumā. Pirkstu zaudējumi darbā ar dažādu tehniku, kurā darbinieki savus pienākumus veikuši reibumā, ir tikai viens no piemēriem. Šī ir situācija, kur īstais pārkāpējs ir darbinieks nevis darba devējs. Likumdošana šos jautājumus nereti interpretē kā darba devēja vainu. Valsts šādās situācijās ieņem pozīciju par labu cilvēkam nevis darba devējam, jo teorētiski tieši cilvēks vienmēr būs “neaizsargātais” vienums. Atbildību vieglāk prasīt no apzinīgākas un nosacīti spēcīgākas puses. Šeit varam vilkt paralēlas ar vecākiem un bērniem – ja kopīgas pastaigas laikā bērns skries un pamatīgi nobrāzīs ceļgalus, vainīgi būs vecāki – pietiekami nepieskatīja. Zināma taisnība šajā salīdzinājumā ir, tāpēc jautājums, uz kuru katram uzņēmējam vērts atbildēt – vai esmu pietiekami sakārtojis visus ar darba drošību saistītos jautājumus, vai tomēr darba drošība pie mums strādā tikai “uz papīra”?
Šobrīd valsts mērogā varam vērot cīņu ar sekām, lai gan pareizāk būt, ka darba aizsardzības jautājumus mēs apgūtu jau skolas laikā. Iedomājieties situāciju, kad jaunie speciālisti, stājoties darba attiecībās, jau būtu informēti par visiem darba drošības noteikumiem – Obligātās veselības pārbaudēm, darba riskiem u.c. aspektiem. Tad darba devēju uzdevums būtu vien atgādināt šo informāciju. Diemžēl realitātē darba devējs skolo jau pieaugušus cilvēkus. Tas ir jautājums arī par attieksmi pašiem pret savu veselību un dzīvību. Vai darba devējs var iemācīt 20, 30, 50 gadīgam cilvēkam sākt domāt pašam par savu drošību? Diezin vai. Nereti par tik pašsaprotamām lietām, ka būvniecībā jāvalkā ķivere, vai teritorijā, kur norādīts, ka ir bīstami uzturēties, tiešām aizliegts iet. Vērojot situāciju valstī, varu apgalvot, ka šobrīd darba traumas visbiežāk gūst tieši jauni cilvēki. Ja mācību saturā iekļausim jautājumus par darba aizsardzību, tad neizaugs paaudze, kas darba vietā nodarīs sev pāri pašu pārgalvības vai nezināšanas dēļ. Labs piemērs ir Z paaudze, jeb tie, kuri šobrīd ir 25 gadus veci un jaunāki. Tā ir pirmā paaudze, kas uzaugusi ar bērnu autokrēsliņiem. Viņi vairs neuzdod jautājumus, kāpēc mašīnā būtu jāsprādzējas, tas notiek automātiski. Tas pats ir ar darba drošību – šiem jautājumiem būtu jākļūst pašsaprotamiem.
Redzot līdzcilvēku nelaimes, bieži mums pašiem ir sajūta – “ar mani tā nenotiks”. Realitātē cilvēki joprojām var gūt smagas traumas vai pat zaudēt dzīvību tieši darba vidē. Šī šķietami smieklīgā un neērtā ķivere, brilles vai aizsargmaska var izglābt dzīvību. Jautājums ir par paradumu maiņu. Situācijas nopietnību apliecina arī Valsts darba inspekcijas dati – aizgājušajā gadā Latvijas darba vietās fiksēti 2182 nelaimes gadījumi, no kuriem 25 beigušies letāli. Šogad, līdz aprīļa beigām, darba vietā cietuši jau 67 cilvēki, no kuriem 8 gadījumi bijuši letāli, taču 59 uzskatāmi par smagiem.
Ko darīt uzņēmuma vadītajam, lai radītu drošu darba vidi? Pirmkārt, rādīt savu piemēru. Ja būvdarbu vadītājs pats nenēsā ķiveri, tad kāpēc, lai to darītu viņa darbinieki? Ja priekšnieks sakņupis sēž pie datora un neprot noregulēt savu krēslu atbilstoši galda augstuma un sava auguma proporcijai, tad šaubos, vai viņa darbinieki tam pievērsīs uzmanību. Atbildes slēpjas vienkāršās lietās. Piemēram, mūsu birojā ierasta prakse ir bezmaksas augļi darbiniekiem. 40 cilvēku kolektīvam tas neizmaksā vairāk par 30.00 eiro nedēļā. Tomēr tas ir veids, kā rosinām darbiniekus kļūt veselīgākiem, domājot par savu uzturu. Vēl kāds vienkāršs solis pretī pārmaiņām ir iknedēļas sapulcēs iekļaut diskusiju par darba vides uzlabošanas iespējām. Iespējams, ka uzņēmumā nepieciešama kāda ergoterapeita, datu aizsardzības vai darba drošības speciālista lekcija, varbūt vingrošana vai uztura speciālista lekcija?
Ja darba aizsardzības sistēma ir sakārtota, tad brīdī, ja nelaime tomēr gadīsies, uzņēmējs varēs sev atgādināt – ka no savas puses ir izdarījis pilnīgi visu, lai šo negadījumu neveicinātu. Bez tam 21.gs. ir izstrādāti vairāki digitālie risinājumi, kas atvieglo šo šķietami tik sarežģīto jautājumu sakārtošanu.
Ja gribam reālas izmaiņas statistikas datos, jāsāk no sevis, nevis jāmeklē, kurš vainīgāks – darbinieks, darba devējs vai valsts.
